56 gadu vecumā tēvs nolēma, ka ir laiks aiziet atpūtā. Tikai, diemžēl, nevienu dienu viņš nevarēja nodzīvot kā "dīkdienis". Viņš nopirka Austrijā, Lambahas pilsētiņas apkaimē, viensētu, kur arī pats saimniekoja. Tādējādi pēc ilgiem un grūtiem gadiem tēvs atgriezās pie savu vecāku nodarbošanās.

Tieši šajā laikā sāka veidoties mani pirmie ideāli. Es daudz laika pavadīju brīvā dabā. Ceļš uz manu skolu bija tāls. Es augu starp fiziski ļoti stipriem puišeļiem, un mana brīvā laika pavadīšana, tā vide ne vienreiz vien radīja mātei bažas. Vismazāk apstākļi mani ietekmēja kļūt par siltumnīcas stādu. Protams, pavisam maz manas domas toreiz kavējās pie dzīves ceļa izvēles. Taču nekādā mērā man nebija simpātiju arī pret ierēdņa karjeru. Es domāju, ka tieši arvien vairāk attīstījās mans oratora talants dziļdomīgajās diskusijās ar vienaudžiem. Es kļuvu par mazu vadoni. Mācības skolā man padevās ļoti viegli, bet mani audzināt nebija viegla lieta. No mācībām brīvā laikā es mācījos Lambahas vīru kora skolā. Tas deva iespēju bieži vien būt baznīcā un pilnīgi apskurbt bagātīgo un svinīgo rituālu, baznīcas svētku spožuma ietekmē. Būtu bijis dabīgi, ja man sludinātāja profesija būtu kļuvusi par tādu pašu ideālu kā lauku mācītāja amats manam tēvam. Neilgu laiku tas arī tā bija. Taču manam tēvam nepatika viņa kauslīgā dēliņa oratora talants un mani sapņi kļūt par sludinātāju. Un arī man pašam drīz vien zuda interese par šo savu pēdējo sapni. Manī sāka veidoties ideāli, kas vairāk atbilda manam temperamentam.

Daudzreiz pārlasot grāmatas tēva bibliotēkā, es vairāk uzmanības pievērsu militāra satura grāmatām, it sevišķi viena tautas apgāda izdevumiem par 1870.-1871. gada franču-prūšu kara vēsturi. Tie bija divi sējumi ilustrētu žurnālu. Šos sējumus es sāku ar mīlestību pārlasīt vairākkārt. Pagāja neilgs laiks, un šie varonīgie gadi kļuva par manu iemīļotāko laiku. No tā laika es visvairāk sapņoju par priekšmetiem, kas bija saistīti ar karu un karavīra dzīvi.