Taču arī citā sakarā tam bija liela nozīme. Pirmo reizi manī pamodās pagaidām vēl ne sevišķi skaidra doma par to, kāda ir atšķirība starp vāciešiem, kas piedalījās šajās kaujās, un tiem, kas palika ārpus šīm kaujām. Es jautāju sev, kāpēc Austrija nepiedalījās šajās cīņās, kāpēc mans tēvs un visi pārējie stāvēja ārpus tām? Vai tad arī mēs neesam vācieši, tāpat kā visi pārējie, vai tad mēs nepiederam vienai nācijai? Šī problēma pirmo reizi sāka "klejot" manās mazajās smadzenēs. Ar арslēptu skaudību es klausījos atbildes uz maniem apslēptajiem jautājumiem, ka ne katram vācietim ir laime piederēt Вismarka impērijai.

Saprast es to nevarēju.

* * *

Pienāca mani skolas gadi.

Ņemot vērā manas noslieces un temperamenta īpatnības, tēvs secināja, ka nebūtu pareizi mani sūtīt mācīties ģimnāzijā, kur pārsvarā ir humanitārās zinātnes. Viņam likās, ka labāka ir reālskola. Viņa nodomus vēl vairāk apstiprināja manas dotības zīmēšanā, t.i., priekšmetā, kas, pēc tēva uzskatiem, austriešu ģimnāzijā bija pavisam atstāts novārtā. Iespējams, ka tur savu lomu spēlēja viņa personiskā pieredze, proti, ka praktiskajā dzīvē humanitārajām zinātnēm ir ļoti maza nozīme. Tēvs vispār domāja, ka dēlam, tāpat kā viņam pašam, ar laiku jākļūst par valsts ierēdni. Tēva jaunības grūtie gadi piespieda viņu sevišķi augstu vērtēt tos panākumus, kurus viņš pēc tam sasniedza vienīgi ar verdzisku darbu. Viņš ļoti lepojās, ka ar savu darbu panāca visu, ko gribēja un kas viņam bija, lai dēls ietu pa to pašu ceļu. Savu uzdevumu viņš redzēja tikai tajā apstāklī, lai atvieglotu man šo ceļu.

Pati doma, ka es varu atteikties no viņa priekšlikuma un iet pavisam pa citu ceļu, viņam likās neiespējama. Tēva valdonīgā daba, kas norūdījās cīņā par izdzīvošanu visa mūža ilgumā, nepieļāva pat domu, ka nepieredzējis puišelis pats var izvēlēties savu ceļu. Viņš uzskatītu sevi par sliktu tēvu, ja pieļautu, ka viņa autoritāte šajā sakarā no jebkuras puses tiktu apstrīdēta.