Un tomēr notika pavisam citādāk.

Pirmo reizi savā mūžā (man toreiz bija 11 gadu) es nokļuvu opozicionāra lomā. Jо bargāk un noteiktāk tēvs cīnījās par sava plāna īstenošanu, jo stūrgalvīgāk un neatlaidīgāk dēls palika pie sava.

Es negribēju kļūt par valsts ierēdni.

Ne deklarācijas, ne tēva "nopietnās" pamācības nevarēja salauzt manu pretošanos. Es negribu būt ierēdnis. Nē un nē! Visi tēva mēģinājumi iedvest simpātijas šai profesijai ar stāstiem no savas pagātnes radīja pavisam pretējus rezultātus. Es sāku žāvāties, man kļuva pretīgi tikai no domas vien, ka kļūšu par nebrīvu cilvēku, kas mūžīgi sēdēs kancelejā un nevarēs rīkoties ar savu brīvo laiku, bet nodarbosies tikai ar formulāru aizpildīšanu. Jā, tiešām, kādas gan domas tāda perspektīva varētu modināt puišelī, kurš nebūt nebija "paipuisītis" šī vārda parastajā nozīmē. Mācības skolā man padevās viegli. Tāpēc man bija ļoti daudz brīvā laika, kuru es pavadīju vairāk saulē nekā istabā. Kad tagad jebkuri politiskie pretinieki, detalizēti pētot manu biogrāfiju, cenšas mani "kompromitēt", norādot, cik vieglprātīgi es pavadīju savu jaunību, es bieži pateicos Debesīm par to, ka ienaidnieki man atgādina par tām gaišajām un priekpilnajām dienām. Tajā laikā visi radušies "pārpratumi", par laimi, atrisinājās pļavās un mežos, bet ne jebkurā citā vietā.

Kad es iestājos reālskolā, šajā sakarā manā dzīvē maz kas mainījās. Вet tagad man nācās risināt vēl vienu pārpratumu — starp mani un tēvu. Kamēr tēva plāni "iztaisīt no manis" valsts ierēdni saskārās tikai ar manu principiālo pretīgumu attiecībā uz ierēdņu profesijām, konfliktam nebija asas formas.