Bet saule spīdēja tikpat spoži, un vēl arvien nebija ne vēja pūsmas. Viņi sēdēja, raudzīdamies uz viļņiem un «Aorai» nejēdzīgo šūpošanos. Kapteinis Linčs vairs nespēja noskatīties uz milzīgajiem viļņu kalniem, kas gāzās pāri rifam. Viņš aizklāja seju rokām un iegāja mājā.
— Divdesmit astoņi sešdesmit, — atgriezies viņš mierīgi sacīja.
Rokā viņam bija virves ritulis. Viņš sagrieza to divu asu garos gabalos, vienu iedeva Raulam, otru paturēja sev, bet pārējos izdalīja sievietēm, ieteikdams viņām izraudzīties koku un rāpties augšā.
No ziemeļaustrumiem sāka pūst viegls vējiņš, un, sajuzdams tā vēsmu uz vaiga, Rauls kļuva mundrāks. Viņš redzēja «Aorai» sakārtojam buras un atstājam piekrasti un nožēloja, ka nebija uz tā klāja. Šoneris izbēgs no nelaimes, bet sala … Rifam pārbrāzās vilnis, gandrīz notriekdams viņu gar zemi, un viņš noskatīja sev koku. Tad viņš atcerējās barometru un iesteidzās mājā, durvīs sa- skriedamies ar kapteini Linču.
— Divdesmit astoņi divdesmit, — vecais jūrnieks teica. — Drīz te būs gatavā elle… Kas tad tas?
Gaiss šķita pilns trauksmainas kustības. Māja šūpojās un vibrēja, un viņi izdzirda varenu grāvienu. Logiem nodrebēja rūtis. Divas saplīsa. Istabā ietriecās tāda vēja brāzma, ka viņi tikko noturējās kājās. Pretējās durvis tā aizcirtās, ka pat slēdzene sašķīda. Baltā durvju roktura šķembas izbārstījās pa grīdu. Istabas sienas izpletās kā gaisa balons, kad to strauji piepūš. Tad viņi izdzirda jaunu skaņu, kas atgādināja ložmetēja šāvienus, — viļņa galotne atsitās pret mājas sienu. Kapteinis Linčs paskatījās pulkstenī. Tas rādīja četri. Viņš uzvilka biezus, zilus vilnas_ svārkus, noņēma barometru no sienas un iebāza dziļajā kabatā. Jauns vilnis ar dobju grūdienu atsitās pret māju, un vieglā celtne sašķiebās, noslīdēdama no pamatiem, un nosēdās, sasvērdamās ar sāniem par desmit grādiem.