Rauls pirmais izkļuva laukā. Vējš satvēra viņu un vēla projām. Viņš ievēroja, ka tagad pūš no austrumiem, Ar milzīgām pūlēm viņš pieplaka pie smiltīm. Kapteinis Linčs, ko vējš nesa kā salmu kūli, uzkrita viņam virsū. Divi «Aorai» jūrnieki nolēca no kokospalmas un steidzās viņiem palīga. Cīnoties pret vēju, tie liecās visneticamākajos līkumos un ik uz soļa ķērās ar rokām pie zemes.

Vecais virs bija tik stīvs, ka nevarēja uzrāpties kokā, tāpēc jūrnieki, sasējuši kopā vairākus īsus virves gabalus, pamazām uzvilka viņu augšā, līdz varēja piesiet galotnē, piecdesmit pēdu virs zemes. Rauls apmeta savu virvi ap kādas citas palmas stumbru un paskatījās apkārt. Vējš iedvesa šausmas. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējams tāds vējš. Vilnis pārvēlās pāri rifam, samērcēja viņu līdz ceļiem un iegāzās lagūnā. Saule bija nozudusi, iestājās svina pelēks mijkrēslis. Sānos viņam iesitās dažas lietus lāses. Tās bija tik skaudras kā skrotis. Sāļas putas iešļācās sejā. Vaigi dega, it kā būtu iepļau- kāti, un sāpošajās acīs neviļus sariesās asaras. Vairāki simti iezemiešu bija uzrāpušies kokos, un citā reizē Rauls būtu pasmējies par ļaužu ķekariem, kas šūpojās galotnēs. Bet Rauls pats bija dzimis Tahiti. Viņš saliecās, aptvēra abām rokām stumbru, iespieda pazoles koka mizā un saka kāpt pa stumbru uz augšu. Palmas galotnē viņš atrada divas sievietes, divus bērnus un vīrieti. Maza meitenīte, cieši apķērusi, turēja rokās kaķi.

No savas virsotnes viņš pamāja ar roku kapteinim Linčām, un drošsirdīgais sirmgalvis pamāja viņam pretī. Raulu pārsteidza debesis. Tās bija noslīgušas daudz zemāk — patiesībā šķita karājamies tepat virs galvas, bet no svina pelēkām bija kļuvušas melnas.