— Ak kungs! — viņš iesaucās, pa pusei paceldamies un atkal atslīgdams atpakaļ krēslā.

— Bet vēja nav! — Rauls atkārtoja. — Ja būtu vējš, es vēl varētu saprast.

— Neraizējies, gan tu drīz dabūsi arī vēju, — kapteinis drūmi atbildēja.

Nu viņi abi sēdēja klusēdami. Ādu viņiem norasoja neskaitāmas sīkas sviedru lāsītes, tās saplūda lielākās pilēs, kas savukārt straumēm tecēja lejup. Trūka gaisa, vecais vīrs smagi elsa. Liels vilnis uzbrāzās krastā, apskaloja kokosa palmu stumbrus un noplaka gandrīz turpat pie viņu kājām.

— Tas pārsniedz visaugstāko līmeni, — kapteinis Linčs sacīja, — un es te dzīvoju vienpadsmit gadu. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Tieši trīs.

Viņiem garām izmisuši pagāja kāds vīrietis un sieviete, vesela suņu bara un bērnu pavadīti. Pagājuši garām mājai, viņi apstājās un, labu brīdi vilcinājušies, apsēdās smiltīs. Pēc dažām minūtēm no otras puses parādījās cita ģimene, vīrieši un sievietes bija apkrāvušies ar visādām mantām. Drīz vien ap kapteiņa mītni bija sapulcējušies vairāki simti visdažādākā vecuma vīriešu un sieviešu. Kapteinis uzrunāja kādu sievieti ar zīdaini uz rokām un dabūja zināt, ka viņas māju vilnis tikko ieskalojis lagūnā.

Šī bija salas visaugstākā vieta, bet pa labi un kreisi milzīgi viļņi jau triecās pāri šaurajam koraļļu rifam un lauzās iekšā lagūnā. Rifs ap lagūnu bija divdesmit jūdžu garš, un nevienā vietā tas nebija platāks par piecdesmit asīm. Pērļu meklēšana pašlaik gāja pilnā sparā, un te bija sapulcējušies iezemieši no visām apkārtējām salām, pat no Tahiti.

— Patlaban šeit ir vairāk nekā tūkstoš vīriešu, sieviešu un bērnu, — kaptenis Linčs sacīja. — Redzēsim, cik vēl būs palicis līdz rītam.

— Bet es gribētu zināt, kāpēc nav vēja, — Rauls neatlaidās.

— Neraizējies, draugs, neraizējies, gan drīz būs raižu diezgan!

Kapteinim Linčām vēl runājot, milzīgs vilnis pārlējās pāri rifam.