Vējš vēl arvien pieņēmās spēkā. Rauls nevarēja aprēķināt tā stiprumu, tas jau sen pārsniedza visus viņa priekšstatus par vēja stiprumu, tomēr viņš zināja, ka tas joprojām pieņemas spēkā. Netālu izrāva ar visām saknēm koku, cilvēki, kas pie tā turējās, tika notriekti zemē. Vilnis pārbrāzās pāri šaurajai zemes strēmelei, un cilvēki pazuda. Viss norisinājās ātri. Uz lagūnas balti saputotā ūdens Rauls ieraudzīja izdalāmies melnu galvu un brūnu plecu. Nākamajā mirklī arī tie bija pazuduši. Pārējie koki liecas, lūza un sakrita cits pār citu kā sērkociņi. Raulu pārsteidza vēja spēks. Palma, kurā viņš pats atradās,_ draudoši šūpojās, viena sieviete vaimanāja, cieši apskāvusi meiteni, kas savukārt neizlaida no rokām kaķi.
Vīrietis, kas turēja otru bērnu, pieskārās Raula plecam un pamāja. Rauls paskatījās un ieraudzīja, ka apmēram simt pēdu no viņu koka, šūpodamās kā piedzērusi, aizpeld garām mormoņu baznīca. Tā bija norauta no pamatiem, un tagad vējš un'viļņi to vēla un dzina uz lagūnu. Briesmīgi spēcīgs vilnis satvēra to, sašķieba un trieca pret kokosa palmu puduri. Ļaužu ķekari bira no tām kā nobrieduši rieksti. Vilnis noplakdams atstāja viņus guļam zemē, daži palika nekustīgi, citi locījās un raustījās. Raulam viņi kaut kā atgādināja skudras. Viņš neizbijās. Viņš vairs nejuta baiļu. Gluži lietišķi viņš vēroja, kā nākamais vilnis aizskalo projām visas cilvēku paliekas. Trešais vilnis, milzīgāks par visiem iepriekšējiem, iegrūda lagūnā baznīcu, kur tā, līdz pusei iegrimusi, aizpeldēja pa vējam tumsā, stipri atgādinādama Noasa šķirstu.