Rauls apskatījās pēc kapteiņa Linča mājas un bija pārsteigts, ka tās vairs nav. Viss tiešām norisinājās ļoti ātri. Viņš ievēroja, ka vairāki cilvēki nolaidušies zemē no tiem kokiem, kas vēl bija palikuši neskarti. Vējš atkal bija pastiprinājies. Par to liecināja viņa paša palma. Tā vairs nešūpojās un nelocījās šurp un turp. Tagad tā stāvēja gandrīz nekustēdamās, vējā zemu noliekusies, un tikai drebēja. Bet no šās dreboņas kaklā kāpa nelabums. Tā atgādināja kamertoņa vai Havajas ģitāras stīgu vibrāciju. Visļaunākais bija tas, ka palma vibrēja neparasti ātri. Pat tad, ja tā netiktu izrauta ar visām saknēm, bija skaidrs, ka tādu spiedienu tā ilgi vairs neizturēs un lūzīs.

Rau! Viena jau nolūzusi. Viņš neredzēja, kā tas notika, bet tur, lūk, stāvēja vidū pārlūzuša koka stumbenis. Grūti aptvert, kas īsti bijis, ja nav redzējis pats savām acīm. Lūstošo koku krakšķi un cilvēku izmisuma kliedzieni izgaisa vētras varenajos krācienos. Kad tas notika, Rauls skatījās turp, kur atradās kapteinis Linčs. Viņš redzēja, ka palma bez trokšņa pāršķeļas vidū pušu. Tās galotne ar trim «Aorai» jūrniekiem un veco kapteini aizslīdēja pār lagūnu. Tā nenokrita, bet lidoja pa gaisu kā salmiņš. Viņš vēroju, ka la aizlido apmēram simt soļu un tad iegrimst ūdeni. Vērīgi skatoties, Raulam likās, ka kapteinis Linčs atvadoties vel pamāj viņam ar roku.

Rauls vairs negaidīja. Viņš paraustīja iezemieti aiz pleca un ar zīmēm rādīja, ka jālaižas lejā. Vīrietis gribēja to darīt, bet sievietes no bailēm bija kā pārakmeņojušas, un viņš nolēma palikt ar tām kopā. Rauls apmeta savu virvi ap palmu un laidās lejup. Sāļa ūdens šalts viņu apšļaca no_ galvas līdz kājām. Viņš aizturēja elpu un izmisis turējās pie virves. Vilnis noplaka, un, piespiedies pie koka, Rauls atvilka elpu. Pēc tam viņš sasēja virvi ciešāk, un tad viņam pārvēlās pāri jauns vilnis. Viena sieviete nolaidās lejā un pievienojās viņam, bet iezemietis un otra sieviete ar abiem bērniem un kaķi palika augšā.