Rauls jau no augšas bija novērojis, ka cilvēku pūlīši, kas turējās pie koku stumbriem, palika aizvien mazāki. Nu viņš redzēja, kā tas notika viņa tuvumā. Raulam pašam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētos, bet sieviete viņam blakus kļuva arvien vārgāka. Pēc katra viļņa viņš vispirms bija pārsteigts par to, ka nebija vēl aizskalots, un pēc tam par to, ka nebija aizskalota arī sieviete. Beidzot viņš bija palicis viens. Rauls pacēla galvu. Arī palmas galotne bija nozudusi. Vidū nošķelts, drebēja nobrāztais stumbrs. Rauls bija glābts. Palma turējās ar saknēm, bet vējš tai vairs nebija bīstams. Rauls sāka rāpties uz augšu. Viņš bija tik nespēcīgs, ka kustējās ļoti lēni, un vilnis pēc viļņa apskaloja viņu, līdz viņš paceļas augstāk par tiem. Tad viņš piesēja sevi pie stumbra un sagatavojās vīrišķīgi sagaidīt nakti un visu to nezināmo, kas vēl varēja draudēt.

Tumsā viņš jutās ļoti vientuļi. Reizēm viņam likās, ka pienācis pasaules gals un viņš vienīgais vēl palicis dzīvs. Bet vējš tikai pieauga. Tas pieauga ar katru stundu. Kad pulkstenis pēc Raula aprēķina varēja būt vienpadsmit, vējš bija sasniedzis neiedomājamu spēku. Tas bija kaut kas briesmīgs un mežonīgs, kaucošs zvērs, siena, kura gāžas pāri visam un noslauka savā priekšā visu un kurai nav gala. Raulam šķita, ka viņš ir kļuvis viegls un ēterisks, ka viņš pats kustas un ka viņu neaptveramā ātrumā nes caur kādu bezgalīgu, blīvu masu. Vējš vairs nebija gaisa kustība. Tas bija materializējies kā ūdens vai dzīvsudrabs. Raulam bija tāda sajūta, ka viņš varētu izstiept roku un izraut no tā kādu gabalu tāpat kā no nokauta vērša, ka viņš varētu ieķerties tajā un piespiesties kā pie klints.

Vējš viņu smacēja. Viņš nevarēja pagriezt seju pret to un elpot, jo tas brāzās viņam mutē un nāsīs, izplezdams viņa plaušas kā pūšļus.