Tādos brīžos Raulam likās, ka viņa ķermenis blīvi piebāzts ar zemi. Viņš varēja paelpot, tikai piespiedis lūpas pie koka stumbra. Vēja nebeidzamie grūdieni atņēma viņam pēdējos spēkus. Ķermenis un domas pagura. Viņš vairs neko nevēroja, neko neprātoja un bija pa pusei bez samaņas. Viņa apziņā bija tikai viena doma: «Tas ir orkāns.» Šī doma arvien atgriezās, šad tad uzliesmodama kā vāja uguntiņa. «Tas ir orkāns.» Un viņš atkal iegrima nemaņā.

Orkāns visniknāk plosījās no vienpadsmitiem naktī līdz trijiem rītā, un taisni ap vienpadsmitiem pārlūza tas koks, kurā glābās Mapuhi ar savu ģimeni. Mapuhi iznira virs lagūnas, neizlaizdams no rokām savu meitu Ngakuru. Tikai Dienvidjūras salu iemītnieks varēja palikt dzīvs tādā virpulī. Pandana koks, pie kura viņš bija sevi piesējis, kulstījās putās un bangās; tikai turoties pie tā un gaidot un atkal ātri parāpjoties uz augšu, viņam izdevās savu un Ngakuras galvu izsliet virs ūdens, lai ievilktu elpu. Bet gaiss bija sajaukts ar ūdeni, lidojošām putām un blīvu lietu, kas gāzās gandrīz horizontāli.

Līdz lagūnas viņam krastam bija desmit jūdžu. Koku stumbri, baļķi, kuteru un māju paliekas, kas te griezās trakā virpulī, nonāvēja deviņus no katriem desmit nelaimīgajiem, kuri nenoslīka. Pusdzīvi, izmocīti tie iekļuva šās velnišķīgās stihijas dzirnavās un tika samalti putrā. Bet Mapuhi laimējās. Liktenis gribēja, lai viņš iekļūtu izglābušos skaitā. Līdz asinīm sadauzīts, viņš tika izmests smiltīs. Ngakurai bija lauzta kreisā roka, labās rokas pirksti bija samalti, vaigā un pierē bija līdz kaulam dziļa brūce. Mapuhi apķērās apkārt kādam kokam, kas te vēl stāvēja, un, turēdams meiteni un vaidēdams, tvēra pēc elpas, bet lagūnas viļņi apskaloja viņus līdz ceļiem un reizēm līdz viduklim.

Ap trijiem rītā orkāns sāka norimt. Ap pieciem pūta vairs tikai spēcīgs vējš, bet sešos laiks kļuva pavisam rams un spīdēja saule. Jūra nomierinājās. Lagūnas malā, kur viļņošanās vēl nebija norimusi, Mapuhi ieraudzīja to sadragātos ķermeņus, kam nebija izdevies sasniegt cietzemi.