Starp tiem droši vien bija arī Tefara un Nauri. Viņš saka iet gar krastu, aplūkodams līķus, un atrada savu sievu, kas gulēja pa pusei ūdenī. Viņš apsēdās un raudāja, izdodams skarbas, dzīvnieciskas skaņas, — tā mežoņi izpauž savas bēdas. Sieviete neveikli sakustējās un ievaidējās. Mapuhi apraudzīja viņu tuvāk. Viņa bija dzīva un nebija pat ievainota. Tefara bija tikai aizmigusi. Arī viņa bija to nedaudzo laimīgo skaitā, kuri izglābās.

No tūkstoš divi simti cilvēkiem, kas iepriekšējā vakarā bija salā, dzīvi bija palikuši tikai trīs simti. Mormoņu misionārs un žandarms tos reģistrēja. Lagūna bija pilna līķiem. Neredzēja vairs nevienas mājas, nedz būdiņas. Visā salā nebija palicis ne akmens uz akmens. Noturējusies bija tikai reti kāda kokosa palma, bet palikušās bija aplauzītas, un tām bija notriekti visi rieksti. Nebija dzeramā ūdens. Seklajās akās, kur uzkrājas lietus ūdens, bija nosēdusies sāls. No lagūnas izzvejoja dažus izmirkušus miltu maisus. Izglābušies izgrieza nokritušo kokosriekstu kodolus un ēda tos. Vietām viņi salīda mazās bedrītēs, kuras izraka smiltīs un pārklāja ar skārda jumtu atliekām. Misionārs pagatavoja primitīvu destilatoru, bet viņš nespēja izdesti- lēt ūdeni trīs simti cilvēkiem. Otrās dienas vakarā Rauls, peldēdamies lagūnā, ievēroja, ka nejūt vairs tik negantas slāpes. Viņš pavēstīja to pārējiem, un drīz vien trīs simti vīriešu, sieviešu un bērnu stāvēja līdz kaklam ūdenī un centās kaut tādējādi remdināt savas slāpes. Līķi peldēja viņiem garām, un viņi klupa pret tiem, kas gulēja lagūnas dibenā. Trešajā dienā ļaudis apraka visus mirušos un sāka gaidīt glābšanas kuģus.

Pa to laiku Nauri, ko orkāns bija atšķīris no viņas ģimenes, piedzīvoja citādas likstas. Kopā ar dēli, pie kura viņa turējās, sadauzīta, nobrāztu un skabargām piedzītu ādu viņa tika pārsviesta pāri rifam un nesta projām jūrā. šeit, milzīgu viļņu kalnu mētāta, Nauri pazaudēja savu dēli.