Viņa zināja, kur atrodas. Šī mazā saliņa nevarēja būt nekas cits kā Takokota. Te nebija lagūnas. Neviens te nedzīvoja. Hikueru no šejienes šķīra piecdesmit jūdžu. Viņa nevarēja saskatīt Hikueru, bet zināja, ka tā atrodas dienvidos. Pagāja vairākas dienas, un viņa pārtika no kokosriekstiem, kas bija noturējuši viņu virs ūdens. Viņa dzēra to sulu un ēda kodolus, bet nekad pilnīgi neremdināja izsalkumu. Nauri nevarēja būt droša, ka viņu kads izglābs. Viņa redzēja pie apvāršņa glābšanas kuģu dūmus, bet nebija ne mazāko cerību, ka kāds kuģis piestās pie vientuļās un neapdzīvotās Takokotas.
Jau no paša sākuma viņai nedeva mieru līķi. Jūra neatlaidīgi izmeta tos smiltīs, un viņa tikpat neatlaidīgi, kamēr vien pietika spēka, grūda tos atpakaļ jūrā, kur tos saplosīja un aprija haizivis. Kad viņas spēki apsīka, līķi kā baiga josta apņēma salu, un viņa atkāpās no tiem, cik tālu vien varēja, lai gan nekur tālu aiziet nebija iespējams.
Desmitajā dienā pēdējais kokosrieksts bija apēsts un Nauri bija galīgi izžuvusi aiz slāpēm. Viņa vilkās gar krastmalu, meklēdama kokosriekstus. Dīvaini, ka uzpeld tik daudz līķu, bet nav neviena rieksta. Jūrā taču vajadzēja būt ieskalotiem daudziem, daudziem riekstiem, taču bija tikai slīkoņi! Beidzot viņa atmeta cerības un apguļas smiltīs. Tas bija gals. Atlika tikai gaidīt nāvi.