Reiz, atgūdama samaņu, viņa pamazām attapās, ka rau- gas uz kāda slīkoņa galvu, karn ir gaiši sarkans matu cekuls. Vilnis pavēla ķermeni uz viņas pusi un tad atkal aiznesa atpakaļ. Slīkonis apgriezās, un viņa redzēja, ka tam nav sejas. Nauri tomēr šķita pazīstams tā gaiši sarkanais matu cekuls. Pagāja stunda. Nauri nemaz nepūlējas izdibināt, kas ir slīkonis. Viņa gaidīja nāvi, un viņai bija gluži vienalga, kas agrāk bijis šis briesmonis.

Taču pēc stundas viņa lēnām piecēlās sēdus un aplūkoja līķi. Neparasti liels vilnis bija to uzmetis tik augstu, ka mazākie vairs nevarēja aizsniegt. Jā, viņa nebija maldījusies, tāds sarkanu matu cekuls bija tikai vienam cilvēkam Paumotu salās. Tas bija vācu ebrejs Levi, kas bija nopircis Mapuhi pērli un aizvedis to projām ar «ITiru». Tagad skaidrs, ka «Hira» gājusi bojā. Zvejnieku un zagļu dievs bija novērsies no pērļu uzpircēja.

Viņa aizrāpās līdz slīkonim. Krekls tam bija norauts un ap vidu bija redzama ādas josta, kurā glabā naudu. Aizturētu elpu Nauri mēģināja atāķēt sprādzes. Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija domājusi, un viņa steigšus aizrāpās projām pa smiltīm, vilkdama līdzi jostu. Tad viņa attaisīja vienu kabatu pēc otras, bet visas bija tukšas. Kur viņš varēja būt to ielicis? Viņa to atrada pašā pēdējā kabatā — pirmo un vienīgo pērli, ko viņš bija nopircis šai braucienā. Nauri parāpās vēl pāris soļu tālāk, lai nebūtu jāpieskaras slīkoņa jostai, un aplūkoja pērli. Tā bija tā pati, ko Mapuhi bija atradis un ko viņam nolaupīja Toriki. Viņa to pasvārstīja rokā un tīksminādamās paviļāja šurp un turp. Bet viņa nepriecājās par tās skaistumu. Nauri tajā redzēja māju, ko Mapuhi, Tefara un viņa tik rūpīgi bija uzcēluši savās iedomās. Ik reizes, uzlūkodama pērli, viņa redzēja māju visos sīkumos, tur bija pat pulkstenis ar bumbām pie sienas. Tās dēļ bija vērts dzīvot.