Viņa norāva strēmeli no sava ahu un, cieši iesējusi tajā pērli, pakāra sev kaklā. Tad viņa elsodama un vaidēdama sāka vilkties gar krastmalu un uzmanīgi meklēja kokosriekstus. Drīz viņa atrada vienu un, paskatījusies apkārt, arī otru. Viņa pāršķēla riekstu, izdzēra tā sulu, kas garšoja pēc pelējuma, un apēda līdz pēdējai kripatiņai visu kodolu. Mazliet vēlāk viņa atrada iedragātu, no bluķa izdobtu laivu. Tai nebija duļļa, bet viņa nezaudēja cerības un pievakarē atrada arī dulli. Katrs atradums bija laba zīme. Pērle bija talismans. Pirms saulrieta viņa vēl ieraudzīja ūdenī peldam koka kasti. Velkot krastā, tās saturs grabēja, un viņa atrada tajā desmit lašu konservu kārbu. Viņa attaisīja vienu, dauzīdama pret laivas malu. Pa izsisto caurumu viņa izdzēra šķidrumu. Pēc tam viņa vairākas stundas maziem kumosiņiem makšķerēja no kārbas laukā pašu lasi.

Nauri gaidīja palīdzību vēl astoņas dienas. Pa šo laiku viņa nostiprināja laivai dulli, izlietodama visas kokosriekstu šķiedras, ko varēja atrast, un arī sava ahu paliekas. Laivai bija liela sūce, un Nauri nespēja to aizlāpīt, bet viņa izraudzījās kokosrieksta čaulu, kas noderēja par smeļamo. Viņa ilgi domāja, kā pagatavot airi. Ar skārda gabaliņu viņa nodzina sev matus līdz pašai ādai. Tad viņa savija no matiem auklu un piesēja ar to konservu kastes dēli pie trīs pēdas gara koka. Izgrauzusi ar zobiem robiņus, viņa pie tiem nostiprināja auklu.

Pēc astoņpadsmit dienām ap pusnakti viņa nolaida laivu ūdenī un devās atpakaļ uz Hikueru. Nauri bija veca sieviete. Pēc visa pārdzīvotā viņa bija zaudējusi savus taukus, palikuši bija tikai kauli un āda, un mazliet sīkstu muskuļu. Laiva bija liela, domāta trim spēcīgiem airētajiem. Bet Nauri ar paštaisīto airi tika galā viena. Bez tam laivā stipri sūcās ūdens, un trešā daļa laika pagāja, to smeļot laukā.