Drīz vien pēc pusdienas, pieceldamās laivā visā augumā, Nauri ieraudzīja Hikueru. Kokospalmu puduru uz salas vairs nebija. Tikai šur tur retumis rēgojās pa aplauzītam stumbram. Ieraugot salu, viņa kļuva mundrāka. Viņa taču atradās tai tuvāk nekā bija domājusi. Bet straume nesa laivu uz rietumiem. Pretodamās straumei, Nauri turpināja airēt. Aira lāpstiņas sējums kļuva vaļīgs, un viņai pagaja daudz laika, savelkot auklu ciešāk. Bez tam vienmēr bija jāsmeļ. Ik pēc pāris stundām viņai vajadzēja mest mieru airēšanai, lai izsmeltu no laivas ūdeni. Un visu laiku Viņa tika nesta uz rietumiem.
Ap saulrietu Hikuera atradās trīs jūdzes dienvidaustrumos no Nauri. Parādījās pilns mēness, un ap pulksten astoņiem sala bija divas jūdzes no viņas tieši austrumos. Nauri pamocījās vēl stundu, bet sala joprojām bija tikpat talu kā iepriekš. Viņa bija iekļuvusi ļoti stiprā straumē, laiva bija pārāk liela, airis nekur nederēja, un viņa izšķieda daudz laika un pūļu, smeļot ūdeni. Bez tam Nauri bija ļoti nogurusi un spēki viņai zuda. Lai viņa pūlējās ka pūlēdamās, laivu nesa uz rietumiem.
Nauri pielūdza savu haizivju dievu, izlēca no laivas un sāka peldēt. Ūdens viņu atsvaidzināja, un laiva drīz vien alika viņai aiz muguras. Pēc stundas zeme jau bija lietni tuvāk. Tad nāca visbriesmīgākais. Taisni viņai priekšā, ne tālāk par divdesmit pēdām, ūdeni pāršķēla milzīga spura. Nauri peldēja tai tieši virsū, un tā lēnām aizslīdēja projām, pagriezdamās pa labi un apmezdama ap viņu loku. Nauri neizlaida spuru no acīm un tikai peldēja. Kad ta nozuda, viņa iegremdēja seju ūdenī un gaidīja. Kad ta atkal parādījās, viņa sāka atkal peldēt. Nauri manīja, ka haizivs nesteidzas. Skaidrs, pēc orkāna tai nebija trūcis barības._ Ja haizivs būtu ļoti izsalkusi, Nauri nešaubījās, ka tā tūliņ mestos viņai virsū. Haizivs bija piecpadsmit pēdu gara un varētu Nauri pārgriezt uz pusēm ar vienu kodienu.