— Vai tas ir viss? — Rauls neticēdams prasīja.

— Un lai būtu šujmašīna, — ierunājās Mapuhi sieva Tefara.

— Neaizmirstiet sienas pulksteni ar bumbām, — piebilda Nauri, Mapuhi māte.

— Jā, tas ir viss, — Mapuhi noteica.

Jaunais Rauls iesmējās. Viņš smējās ilgi un sirsnīgi Taču smiedamies viņš galvā rēķināja aritmētisku uzdevumu Viņam nekad nebija nācies celt māju un par tās celšanu bija visneskaidrākie priekšstati. Vēl arvien smiedamies, viņš aprēķināja, cik izmaksātu brauciens uz Tahiti pēc materiāliem, paši materiāli, atpakaļceļš uz Fakaravu, materiālu izkraušana un būvdarbi. Rēķinot apaļos skaitļos, vajadzētu četri tūkstoši franču dolāru, citiem vārdiem — divdesmittūkstoš franku. Tas nebija iespējams. Kā viņš varēja zināt šādas pērles vērtību? Divdesmittūkstoš franku bija liela nauda un pie tam — viņa mātes nauda.

— Mapuhi, — viņš sacīja, — tu esi liels muļķis. Nosaki samaksu naudā.

Bet Mapuhi pakratīja galvu; un trīs galvas viņa aizmugurē pakratījās līdzi.

— Es gribu māju, — viņš atbildēja. — Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt.

— Jā, jā, — Rauls viņu pārtrauca. — Par maju es visu saprotu, bet no tā nekas neiznāks. Es tev došu tūkstoš Čīles dolāru.

Četras galvas vienprātīgi pakratījās, tā izteikdamas klusu noraidījumu.

— Un kredītu par simt Cīles dolāriem.

— Es gribu māju, — Mapuhi atsāka.

— Kāds labums tev būs no mājas? — Rauls jautāja. — Pirmais orkāns aizslaucīs to jūrā. Tev vajadzētu to zināt. Kapteinis Rafi teica, ka arī tagad varot gaidīt orkānu.

— Tikai ne uz Fakaravas, — Mapuhi atbildēja. — Tur ir daudz augstāks krasts. Uz šīs salas, protams. Ikviens orkāns var noslaucīt Hikueru. Es gribu māju uz Fakaravas. Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt…