Bet Nauri nebija laika noņemties ar haizivi. Vienalga, vai viņa peldēja vai ne, straume visu laiku nesa viņu projām no zemes. Pagāja pusstunda, un haizivs kļuva drošāka. Redzēdama, ka tai nekas nedraud, tā sāka mest ap Nauri arvien šaurākus lokus un, garām slīdot, nekautrīgi zibsnīja ar acīm. Nauri ļoti labi zināja, ka agrāk vai vēlāk plēsoņa uzdrošināsies mesties viņai virsū. Nauri nolēma rīkoties pirmā. Tas bija izmisuma pilns solis. Nauri taču bija jau veca sieviete, turklāt atradās viena pati jūrā un bija kļuvusi pavisam vārga aiz bada un pārciestajām grūtībām, tomēr, sastapusies ar šo jūras plēsoņu, viņa gribēja novērst tā uzbrukumu, pati uzbrukdama pirmā. Viņa peldēja uz priekšu, gaidīdama izdevīgu brīdi. Beidzot haizivs gausi slīdēja viņai garām tikai astoņu pēdu attālumā. Nauri it kā uzbrukdama metās uz to. Haizivs nikni pasita ar asti un aizbēga, ar savu raupjo sānu nobrāzdama viņai ādu no elkoņa līdz plecam. Tā aizpeldēja airi ar lielu līkumu un beidzot pazuda.

Mapuhi un Tefara gulēja ar skārda gabaliem pārklātā smilšu bedrē un ķildojās.

— Ja tu būtu darījis, kā es teicu, — Tefara jau tūkstošo reizi pārmeta, — ja tu būtu paslēpis pērli un nebūtu nevienam neko stāstījis, tā būtu tev vēl tagad.

— Bet Huru-Huru bija kopā ar mani, kad es atvēru gliemežnīcu, es tev jau neskaitāmas reizes esmu to leicis.

— Un tagad mums vairs nebūs mājas. Rauls man šodien sacīja, ja tu nebūtu pārdevis Toriki pērli…

— Es to nepārdevu. Toriki mani apzaga …

— Ja tu nebūtu pārdevis pērli, viņš tev dotu pieci tūkstoši franču dolāru, kas ir tikpat kā desmittūkstoš Cīles dolāru.