Un Rauls vēlreiz noklausījās stāstu par māju. Vairākas stundas no vietas viņš pūlējās izdzīt Mapuhi no galvas šo iedomu, bet Mapuhi māte un sieva, un Ngakura, Mapuhi meita, atbalstīja viņa prasību. Jau divdesmito reizi klausīdamies kārotās mājas sīku aprakstu, Rauls pa vaļējām durvīm ieraudzīja, ka krastā piestāj otra no viņa šonera atsūtīta laiva. Airētāji neizlaida airus no rokām, gatavi tūliņ doties atpakaļ. «Aorai» kapteiņa palīgs izlēca krastā, pārmijā dažus vārdus ar vienroci iedzimto un tad steidzīgi nāca šurp. Piepeši satumsa, jo negaisa mākonis aizklāja sauli. Rauls redzēja, kā pāri lagūnai tuvojas draudīga vētras līnija.

— Kapteinis Rafi saka, mums jāvācas no šejienes projām, pie velna, — palīgs neapsveicinājies iesaucās. — Ja te ir kāds gliemežvāks, mēs varam riskēt un atgriezties pēc tā arī vēlāk, viņš saka. Barometrs nokrities līdz divdesmit deviņi septiņdesmit.

Vēja brāzma sašūpoja pandana koku viņiem virs galvas un aiztraucās tālāk caur kokosa palmām, notriekdama vairākus gatavus riekstus, kas nokrita ar smagu dunoņu. Tad sāka līt — vispirms tālumā, bet, vētras spara nests, lietus mākonis tuvojās, un lagūnas ūdens sāka kūpēt viļņu vagās. Kad pirmās lāses skarbi nokrita uz lapam, Rauls pielēca kājās.

Tūkstoš Cīles dolāru skaidrā, Mapuhi, — viņš sacīja. Un kredīts par divsimt Cīles dolāriem.

Es gribu māju… — Mapuhi atsāka savu.

— Mapuhi! — Rauls auroja, lai viņu sadzirdētu. — Tu esi muļķis!

Viņš izskrēja no būdas un cieši blakus kapteiņa palīgam, saliecies pret vēju, devās uz krastmalu pie laivas. Laiva nebija redzama. Tropiskā lietus gāze to aizsedza kā ar sienu, viņi saskatīja sev zem kājām tikai gabaliņu krasta un niknus lagūnas vilnīšus, kas kampa un grauza smiltis. Šais plūdos viņiem līdzās iznira kāda cilvēka stāvs. Tas bija vienrocis Huru-Huru.

— Vai dabūji pērli? — viņš kauca Raulam ausī.

— Mapuhi ir muļķis! — Rauls kliedza par atbildi, un nakamaja brīdī viņus jau izšķīra lietus straumes.