Pec pusstundas Huru-Huru, vērodams no rifa jūrmalas krastu, redzeja, ka «Aorai» uzņem abas laivas un pagriežas pret selgu. Bet turpat netālu, it kā atnests uz vētras spār- iem, noenkurojas cits šoneris un nolaida ūdenī laivu. Viņš to pazina. Tā bija «Orohena», kas piedereja metisam To- rikj, tirgotājam, kurš pats apbraukāja salas un droši vien pašlaik stavēja laivā pie stūres. Huru-Huru noirgojās. Viņš zinaja,_ka Mapuhi ir Toriki parādā par pagājušā gada pirktajām mantām.

Vētra bija pārgājusi. Tveicēja saule, un lagūna atkal laistījas gluda kā spogulis. Bet gaiss bija lipīgs kā līme, spieda krūtis, un to bija grūti elpot.

— Vai zini jaunumu, Toriki? — Huru-Huru jautāja.

— Mapuhi atradis pērli. Tāda pērle vēl nekad nav atrasta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Pie tam viņš ir tev parādā. Neaizmirsti, ka es tev pateicu pirmais. Vai tev ir tabaka?

Un Toriki devās uz Mapuhi salmu būdu. Viņš bija valdonīgs, bet ne visai gudrs cilvēks. Viņš mierīgi paskatījās uz brīnišķīgo pērli, paskatījās tikai mirkli un mierīgi iebāza to sev kabatā.

— Tev laimējies, — viņš sacīja. — Tā ir skaista pērle. Es tev došu preces uz kredīta.

— Es gribu māju … — Mapuhi apmulsis sastomījas.

— Tai jābūt sešas asis …

<— Ej pie velna ar savām sešām asīm, — tirgotājs viņu pārtrauca. — Tu gribi samaksāt savu parādu, vai ne? Tu man biji parādā tūkstoš divi simti Cīles dolāru. Jauki. Tagad tu man vairs nekā neesi parādā. Mēs esam norēķinājušies. Bez tam es tev vēl došu preces uz kredīta par divi simti dolāriem. Ja es Tahiti šo pērli labi pārdošu, tad atļaušu tev vēl simt dolāru kredīta, kopā tas būs trīs simti. Bet ievēro, tikai tad, ja labi pārdošu pērli. Varbūt man būs jācieš zaudējumi.

Mapuhi sarūgtināts sakrustoja rokas un apsēdās ar noliektu galvu. Viņam nolaupīja pērli. Mājas viņam nebūs, viņš būs samaksājis tikai parādu. Par pērli viņš neko nedabūs.