— Tu esi muļķis, — sacīja Tefara.

— Tu esi muļķis, — atkārtoja viņa māte Nauri. — Kāpēc tu atdevi viņam pērli?

— Ko man bija darīt? — Mapuhi iebilda. — Es viņam biju parādā. Viņš zināja, ka esmu atradis pērli. Tu pati dzirdēji, ka viņš prasīja, lai to parāda. Es viņam nekā neteicu. Viņš pats zināja. Kāds cits viņam bija pastāstījis. Un es biju viņam parādā.

— Mapuhi ir muļķis, — iesaucās arī Ngakura. Viņai bija divpadsmit gadu, un viņa vēl nebija pieņēmusies prātā. Lai atvieglotu sirdi, Mapuhi viņai tā iebelza, ka meitene apvēlās, bet Tefara un Nauri sāka raudāt un apbēra Mapuhi pārmetumiem, kā jau sievietes to mēdz darīt.

Krastā stāvēdams, Huru-Huru ieraudzīja, ka trešais viņam pazīstamais šoneris noenkurojas pie ieejas lagūnā un nolaiž laivu. Tā bija «Hira» un ne velti tā saucās, jo piederēja Vācijas ebrejam Levi, visievērojamākajam pērļu uzpircējam, bet Hira, kā zināms, ir tahitiešu dievs, zvejnieku un zagļu aizstāvis.

— Vai zini visjaunāko? — Huru-Huru vaicāja, kad tuklais un smagnējais Levi bija izkāpis krastā. — Mapuhi atradis pērli. Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Viņš to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem — es laukā noklausījos viņu sarunu. Un Toriki arī ir muļķis. Tu vari lēti nopirkt no viņa pērli. Neaizmirsti, ka es tev to pateicu pirmais. Vai tev nav tabaka?

— Kur ir Toriki?

— Kapteiņa Linča mājā dzer absintu. Viņš tur ir jau veselu stundu.

Un, kamēr Levi un Toriki dzēra absintu un kaulējās par pērli, Huru-Huru klausījās un dzirdēja, ka viņi vienojas par neticami lielu summu — divdesmit pieciem tūkstošiem franku.

Sai bridi kā «Orohena», tā «Hira», piebraukušas pavisam tuvu krastam, sāka šaut un strauji signalizēt. Kad kapteinis Linčs ar abiem viesiem izgāja laukā, viņi paguva vēl ieraudzīt, ka abi šoneri steigšus apgriežas un dodas projām, nolaizdamr grotes un klīveri un vētras brāzmā zemu nošķiebdamies pār putās balto ūdeni. Tad tie pazuda lietus gāzē.