— Gan jau atgriezīsies, kad vētra būs pāri, — Toriki sacīja. — Mums vajadzētu tikt projām no šejienes.

— Barometrs būs nokrities vēl zemāk, — kapteinis Linčs piebilda.

Viņš bija sirms un bārdains, jau par vecu, lai brauktu jura, turklāt slimoja ar astmu, tāpēc bija nospriedis, ka viņš var dzīvot tikai Hikuerā. Nu viņš iegāja mājā paskatīties uz barometru.

— Ak dievs! — _ pārējie dzirdēja viņu iesaucamies un, iekšā ieskrējuši, pārsteigti redzēja, ka skala rāda jau divdesmit deviņi divdesmit.

Viņi atkal iznāca laukā, lai satraukti vērotu jūru un debesis. Vētras brāzma bija pārskrējusi, bet debesis joprojām nomākušās. Abi šoneri un vēl kāds trešais pilnās burās traucās atpakaļ uz rifu. Kad vējš pieklusa, tiem mazliet nolaida buras, bet pēc minūtēm piecām šoneriem uzpūta pēkšņa brāzma no pretējās puses. Krastā stāvētāji redzēja, ka priekšējās fokburas steigšus lika palaistas va|īgāk un tad nolaistas pavisam. Vētras balss bija skaļa, dobja un draudoša, un ūdens strauji cēlās. Spožs zibens apžilbināja acis un pāršķēla tumšās debesis, un tam sekoja bargi pērkona dārdi.

Toriki un Levi metās skriet uz laivām, pie kam Levi tuntuļoja kā pārbiedēts behemots. Kad abas viņu laivas atstāja lagūnu, pretim traucās laiva no «Aorai». Pie stūres, uzmudinādams airētājus, stāvēja Rauls. Nevarēdams aizmirst pērli, viņš atgriezās, lai pieņemtu Mapuhi noteikumus par māju.

Viņš izlēca krastā tādā negaisa uzbrāzmojumā, ka saskrējās ar Huru-Huru, iekams bija viņu ieraudzījis.

— Par vēlu, — Huru-Huru gaudoja. — Mapuhi to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, un Toriki pārdeva to Levi par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Bet Levi to pārdos Francijā par simttūkstoš frankiem. Vai tev ir tabaka?

Rauls atviegloti nopūtās.