Viss viņa satraukums pārgāja. Par pērli vairs nevajadzēja raizēties, kaut arī viņam nebija izdevies to iegūt. Taču viņš neticēja Huru- Huru. Iespējams, ka Mapuhi bija to pārdevis par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, bet neticami, ka Levi, pazīdams pērles, būtu samaksājis par to divdesmit pieci tūkstoši franku. Rauls nolēma iztaujāt kapteini Linču, bet, sasniedzis vecā jūrnieka māju, atrada viņu, stāvot pilnīgā neziņā pie barometra.

— Cik, pēc tavām dpmām, rāda? — kapteinis Linčs uztraukts prasīja, noslaucīdams brilles un atkal palūkodamies barometrā.

— Divdesmit deviņi un desmit, — Rauls atbildēja. — Es vēl nekad neesmu redzējis, ka tas būtu nokrities tik zemu.

— Domāju gan, ka ne! — kaptenis iespurdzās. — Es jau piecdesmit gadu, kopš zēna dienām, esmu braukājis pa jūrām un nekad to neesmu redzējis tā nokrītamies. Vai dzirdi?

Kādu brīdi viņi ieklausījās, kā viļņi krāc un tricina māju, tad izgāja laukā. Vētra bija aprimusi. Viņi redzēja «Aorai» apmēram jūdzi no krasta. To mētāja un svaidīja milzīgi viļņi, kas cits pēc cita brāzās no ziemeļaustrumiem un nikni atsitās pret koraļļu rifu. Kāds no Raula airētājiem rādīja uz ieeju līcī un kratīja galvu. Palūkojies uz to pusi, Rauls ieraudzīja baltu putu un viļņu jūkli.

— Es labāk pārnakšņošu pie jums, kaptein, — viņš sacīja, tad lika airētājam izvilkt laivu krastā un sameklēt pajumti sev un saviem biedriem.

— Tieši divdesmit deviņi, — kapteinis Linčs ziņoja, jo bija iegājis vēlreiz paskatīties barometrā un iznesis laukā krēslu.

Viņš apsēdās un sāka raudzīties uz jūru. Starp mākoņiem parādījās saule, gaiss kļuva smacīgāks, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas. Jūras viļņošanās pastiprinājās.

— No kā gan rodas tādi viļņi, — Rauls pukojās. — Vēja nav, bet paskatieties tikai, paskatieties uz to vilni!

Vairāku jūdžu garais vilnis nesa desmitiem tūkstošu tonnu ūdens, un tā grūdiens kā zemestrīce satricināja trauslo rifu. Kapteinis Linčs apstulba.