Jūs esat ticies ar Marakotu, tātad zināt, kas viņš par garlaicīgu tipu. Šķiet, esmu Jums stāstījis, kā viņš izraudzījās mani šim darbam. Viņš apklaušinājās pie vecā Somervila no Zooloģijas institūta, kurš aizsūtīja viņam manu godalgoto rakstu par okeāna krabjiem, un jautājums bija izšķirts. Protams, ir lieliski strādāt iemīļotu darbu, bet es vēlētos, kaut tas nebūtu jādara kopā ar Marakotu — šo dzīvo mūmiju. Viņa vientulība un nodošanās darbam nav cilvēcīga. «Vissausākais sausiņš,» Bills Skenlens saka par viņu. Un tomēr tik pilnīgu atdevi nevar neapbrīnot. Ārpus zinātnes viņam nekas neeksistē. Atceros, Jūs smējāties, kad uz manu jautājumu, kas man būtu jālasa, gatavojoties ekspedīcijai, viņš atbildēja, ka nopietnām studijām ieteicot savus kopotus rakstus, bet atpūtai — Hekeļa «Planktona pētījumus».
Kopš tās dienas, kad tikāmies viesu istabā, kuras logi izgāja uz Oksfordas galveno ielu, neesmu viņu necik labāk iepazinis. Viņš neko nerunā, un viņa kalsnā, askētiskā seja — Savonarolas vai, drīzāk varbūt, Torkvema- das [*] seja — nekad neatplaukst sirsnībā. Garais, plānais plēsoņas deguns, mazās, spožās, pelēkās acis, kas novietotas tuvu kopā zem kuplajām uzacīm, šaurās, sakniebtās lūpas, no pastāvīgās domāšanas un askētiskā dzīvesveida dziļi iekritušie vaigi — viss liecina par viņa nesabiedris- kumu.