Pēdējie vārdi attiecās uz jaunu vidēja auguma cilvēku, apmēram divdesmit sešus divdesmit septiņus gadus vecu, kaut gan tas izskatījās tikai divdesmit gadus vecs. Tas likās bija mājas draugs, jo cik slikti Maratu, tikpat labi viņu te saņēma. Viņš palika priekšnamā, lai paspiestu Dantona kundzei roku, noskūpstītu bērnu un paglaudītu suni.
Viņš ienāca pēc Dantona aicinājuma.
— No kurienes tu nākdams? - jautāja Dantons. - Tu izskaties pavisam samulsis.
— Es! Pavisam ne! — atbildēja Kamills, nometis platmali uz krēsla. — Bet iedomājies tik… A! lūdzu atvainojiet…
Viņš tikai tagad pamanīja Maratu un sveicināja mazliet paliekdamies. Marats atņēma sveicienu.
— Iedomājies tikai, — turpināja Kamills, — es nāku no Palērojāla.
— Mēs arī, — teica Dantons. — Arī mēs nākam no turienes.
— Es tur cerēju sastapt to čūsku Rivarolu vai odzi Sansenē un izaicināt viņus uz divkauju, tāpēc ka tie nelieši nav mani uzņēmuši savā almanahā.
— Laikam gan tie nemaz ar tevi nerunāja, — iebilda Dantons.
— Viņi izlikās, ka mani nemaz neredz, mans mīļais.