—           Es brīnos, monsieur, — iesaucās Marats, — kā jūs varat interesēties, ko par jums runā vai raksta?

—            Diemžēl tā ir, — atbildēja Kamills, — man ir ļoti vārīga āda. Ja es kādreiz iegūšu vārdu literatūrā vai politikā, tad rakstīšu dienasgrāmatu un…

—            Un tad?.. Ko tad jūs rakstīsit savā dienasgrāmatā? — atskanēja balss no priekšnama.

—            Tad es teikšu, mīļais Talmā, — atbildēja Kamills, kurš tūlīt pazina tad vēl topošo lielo mākslinieku, — tad es teikšu, ka no tās dienas, kad jums iedos kādu pieklājīgu lomu, jūs būsit pasaules lielākais traģiķis.

—           Ja tik vien būtu, — atbildēja Talmā, — tad loma man jau ir, un te ir tas vīrs, kas to lomu man uzrakstījis.

—            A! labdien, ŠenjēL Tātad tu esi sarakstījis jaunu traģēdiju? — Kamills jautāja dzejniekam.

—          Jā, mīļais draugs, — atbildēja Talmā, — lielisku darbu, kuru viņš mums lasīja priekšā vakar vakarā un kurš tika pieņemts ar balsu vairākumu, —

traģēdiju „Kārlis IX". Man jāspēlē titulloma, ja valdība vispār atļaus šo lugu iestudēt… Iedomājies tikai, Kārlim IX jāmodina simpātijas! Ko tu par to saki, Danton?.. Es domāju pielikt visas pūles, lai viņu tēlotu, cik pretīgu vien iespējams.

—   No politiskā viedokļa jums taisnība, — piezīmēja Marats, — vienmēr labi tādus kungus izrādīt pretīgus, bet vēsturiskā ziņā jums varbūt nebūs taisnība.