Talmā bija ārkārtīgi redzīgs, viņš tuvojās runātājam, jo balss tam bija pilnīgi sveša.
Likās, ka Marata seja viņu ne visai patīkami pārsteidza, jo viņš palika stāvot kā sastindzis.
— Nu? — jautāja Marats, kurš nopratis, ka arī uz aktieri viņš atstājis tādu pat iespaidu kā uz Dantona kundzi, viņa bērnu un suni.
— Nu tad, — teica Talmā, mazliet apjucis, — es gribēju jūs lūgt izteikties mazliet tuvāk par savu teoriju.
— Mana teorija ir ļoti vienkārša: ja Kārlis IX būtu ļāvis hugenotiem vaļu, tad protestantisms mums būtu valsts reliģija un Kondē būtu kļuvuši par Francijas karaļiem. Tad mūsu zemei klātos tāpat kā Anglijai, mēs būtu pēkšņi apstājušies savā attīstībā, Kalvina metodiskais gars būtu stājies tās nerimstošās darbības vietā, kas ir īpatnēja visām katoliskām tautām un tās pastāvīgi virza uz priekšu uz Kristus apsolījumu piepildīšanu. Kristus mums ir apsolījis brīvību, vienlīdzību, brālību… Brīvība angļiem bija agrāk nekā mums, bet — iegaumējiet labi — vienlīdzība un brālība mums būs agrāk nekā viņiem, un par to mums jāpateicās…
— Garīdzniekiem? — zobgalīgi iejautājās Šenjē.
— Ne garīdzniekiem, Šenjē kungs, — atbildēja Marats, — ne garīdzniekiem, bet reliģijai. Reliģija veicinājusi labu, priesteri — ļaunu. Varbūt jums kādudien gadīsies dzirdēt: Marats vajā reliģiju, Marats netic Dievam, Marats pieprasa priesteru galvas. Tieši tāpēc, ka es cienu reliģiju, ka es ticu Dievam.