— Un ja nu jūsu rokās nodos šīs galvas, Marata kungs, — teica mazs, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs vīrelis, kurš nupat ienāca, — ja nu jums šīs galvas nodos, tad es jums ieteicu lietot instrumentu, pie kura pabeigšanas es patlaban strādāju.
— Ā, tas esat jūs, doktor? — iesaucās Dantons un gāja pretim viesim, ar kuru vēl nebija apsveicinājies, jo visu vērību veltīja Šenjē un Marata sarunai.
— Ā! Giljotēna kungs, - Dantons piebilda, - lielisks ārsts, bet vēl lieliskāks cilvēks… Kas tas ir par instruumentu, pie kura pabeigšanas jūs patlaban strādājat, un kā to sauc?
— Kā to sauc, mīļais draugs? To patiesi jums nevaru pateikt, jo nekādu nosaukumu tam neesmu vēl devis. Bet vārds nav svarīgs.
Tad viņš turpināja, pagriezies pret Maratu:
— Jūs mani laikam tuvāk nepazīstat, bet kad iepazīsit, tad pārliecināsities, ka esmu patiess cilvēces draugs.
— Es par jums zinu visu, ko tik var zināt, - atbildēja Kamills ar viņam neparastu pieklājību, - tas ir, es zinu, ka jūs esat ne tikai liels zinātnieks, bet zinu arī kaut ko par to instrumentu, kuru nupat pieminējāt. Vai tā nav mašīna galvu nogriešanai?
— Kā, doktor, — iesaucās Kamills, — jūs saucaties par cilvēces draugu un izgudrojat mašīnas, ar kurām nokauj cilvēkus?
— Jā, Demulēna kungs, — nopietni atbildēja doktors, — un tieši tāpēc, ka esmu cilvēces draugs, es to izgudroju.