Sabiedriba gāja uz Dantona darbistabu, kur šodien bija ierīkots mielasta galds.

Divviru durvīm atveroties, no istabas pretim mirdzēja gaismas jūra, jo lai gan bija tikai pulkstens četri pēcpusdienā, kad parasti mēdza pusdienot, ēdamistabā bija nolaisti aizkari un iedegtas lustras un daudzžuburu svečturi. Rakstāmgalds bija piestumts pie sienas starp abiem logiem, lielais atzveltnes krēsls noslēpts zem improvizētas bufetes, skapji aizsegti ar priekškariem, vārdu sakot, viss iekārtots tā, lai nekas neatgādinātu darbdienu.

Galds bija bagātīgi izgreznots ar puķēm, sudrabu, kristālu un mājām dievekļu statujiņām.

Katrs viesis blakus savai servjetei atrada karti, uz kuras garā rindā bija sarakstīta ēdienu kārtība, lai katrs jau iepriekš var iedalīties un ēst ar aprēķinu un izvēli.

Viesi piesēdās un katras lasīja savu karti ar dažādām sajūtām: Marats nicīgi, Giljotēns ar interesi, Talmā ar ziņkāri, Šenjē vienaldzīgi, Kamills Demulēns jūteklīgi, Dāvids ar apbrīnu un Dantons ar baudkāri.

Izrādījās, ka viena viesa trūkst. Pie galda bija septiņi, bet klāts bija astoņām personām.

Astotā vieta starp Dantonu un Giljotēnu bija tukša.

—            Man šķiet, mani kungi, — piebilda Kamills, — kāds te trūkst, bet gaidīt uz laikā neieradušos viesi ir nevērība pret klātesošajiem, tātad es lieku priekšā nekavējoties atklāt sēdi.

—   Un man tūkstoškārt jāatvainojas viesu priekšā, bet tas, kam šī vieta jāieņem, mums visiem no šīs ēdienu kartes ir tik labi pazīstams, ka patiesi būtu ļoti nelaipni sākt mielastu bez viņa.