— Kā, — iesaucās Kamills, — trūkstošais viesis būtu…
— Mūsu pavārs, — atbildēja Dantons.
— Mūsu pavārs? — viesi korī atkārtoja.
— Jā, mūsu pavārs… Lai jūs, mani kungi, nedomātu, ka ar šīsdienas banketu es nedomāju izputināties, tad vispirms man jums jāpastāsta par šā mielasta vēsturi. Kāds brašs abats, abats Rojs, kurš vada prinča veikalus, atnāca pie manis un mani uzaicināja uz juridisku apspriedi viņa augstības lietās. Astoņas dienas vēlāk krietnais abats man atnesa tūkstoš livru. Tā kā es savas rokas negribēju aptraipīt ar tirānu zeltu, tad nolēmu izmantot honorāru, sarīkodams dineju dažiem saviem draugiem. Un tā kā Grimo de la Renjērs ir mans tuvākais kaimiņš, tad viņu ielūdzu pirmo. Bet pazīstamais gardēdis paskaidroja, ka viņš nekad neēdot ārpus mājas, izņemot gadījumu, ja tam pašam atļauj pagatavot mielastu. Tad es teicu, ka nododu viņa rīcībā ne tikai minētās tūkstoš livras, bet arī manu virtuvi, manu virtuveni, manu pagrabu un tā tālāk. Viņš purināja galvu… „Es pats visu sagādāšu." Tātad viss še ir no mūsu pavāra: galda piederumi, sudrabs, puķes, svečturi, lustras. Un ja jūs kādam gribat pateikties, tad ne man, bet viņam.
Tiklīdz Dantons bija izrunājis, tā atvērās otras durvis un cits sulainis pieteica: