— Grimo de la Renjēra kungs!
Visi piecēlās un ieraudzīja trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecu vīru, apaļu, ziedošu, ar spirgtu seju, ienākam pa durvīm. Viņš bija tērpies ērtā melna samta frakā ar platām kabatām, puķu izaustās atlasa biksēs, pie kurām karājās daudz maziem brelokiem izgreznota pulksteņ- ķēde. Kājās viņam bija zīda zeķes un kurpes ar dimantu izrotātām sprādzēm. Galvā tam bija apaļa, gandrīz vai smaila cepure, kuru viņš nekad, arī pie galda ne, nenoņēma un kuras vienīgais rotājums bija divus pirkstus plata samta lenta, ko saturēja tērauda sprādze.
Šo vīru ieraugot, visi glaimīgi smaidīja, tikai Marats vēroja slaveno ^Francijas valsts spekulantu ar skatienu, kas drīzāk izteica dusmas nekā laipnību.
— Mani kungi, — iesāka Grimo de la Renjērs, tikai picskārdamies ar roku pie platmales un to nepaceldams, — es gribēju izlūgties šim svinīgajam gadījumam mana slavenā meistara la Gepjēra palīdzību, bet viņš jau agrāk ir apsolījis Provansas grāfam. Tātad man vajadzēja iztikt paša spēkiem,
bet es esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, un tāpēc lūdzu ņemt par labu kā būs.
Atskanēja piekrišanas saucieni. La Renjērs paklanījās kā mākslinieks uz publikas applausiem. Ēdienu karte visus, izņemot Maratu, iepriecināja.
— Mani kungi, — Grimo turpināja, — pie galda nevienam nav jārunā, izņemot, ja kaut ko ievajagas. Galds ir vienīgā vieta, kur vismaz pirmās stundas negarlaikojas.