Sakarā ar šo uzskatu jeb, labāk sakot, aforismu, nu katrs sāka klusēdams rīt austeres.

Tad tika pasniegta zupa un pirmais ēdiens.

Pirmā ēdiena nesējiem pa priekšu gāja herolds veclaiku kostīmā un ar šķēpu rokā.

Tam sekoja nama pārzinis melnā tērpā.

Tad nāca balti ģērbies jauneklis. Beidzot sekoja pavāri ar kokvilnas micēm galvās, ar skoteli apjozušies, nazi aiz jostas, baltās jakās, baltās zeķēs ar sprādžu kurpēm. Katram rokās bija šķīvis.

Šī procesija, kurai vēl pievienojās seši apkalpotāji, apgāja trīs reizes apkārt galdam un tad nolika ēdienus uz galda, lai viesi, zupu ēzdami, var pie tiem mielot acis.

Tad svinīgā procesija atkal aizgāja un palika tikai sulaiņi, kuri nostājās katrs aiz sava viesa.

Zupas terīne stāvēja uz cita galda un zupu pasniedza šķīvjos.

Tā ar asprātīgiem Grimo paskaidrojumiem un piezīmēm ēdieni sekoja cits citam, kamēr pēc stundas ar mokām pabeidza mielastu.

Grimo de la Renjērs bija kļuvis īsts amfitrions. Viņš piecēlās. Citi tam sekoja. Dantons un Marats kā pēdējie.

—           Jūs pa visu mielasta laiku ne vārda nerunājāt, — teica Dantons. — Vai jums tas likās slikts?

—   Tieši otrādi, tas man likās par daudz labs.

—   Un jūs par to skumstat?

—   Tas man liek pārdomāt.

—   Pārdomāt? Par ko tad jūs domājat?