—           Ka šis ģenerālnomnieks Grimo de la Renjērs kopš savas dzimšanas viens pats ir noēdis tik daudz, ka ar to pietiktu, lai uzturētu pie dzīvības desmittūkstoš ģimenes.

—   Bet viņš, kā liekas, par to neskumst. Jūs pats redzējāt.

—           Jā, Dievs Šos ļaudis sodījis ar aklumu, bet reiz pienāks tā diena, kad tauta ar šiem vampīriem izrēķināsies, un šī diena…

—   Nu, šī diena?..

—     Es domāju, šī diena mūs mācīs novērtēt mūsu drauga Giljotēna izgudrojumu… Dzīvojat sveiks, Dantona kungs!

—   Jūs ejat?

—    Ko man te darīt? Esmu par neveiklu, lai atrastu gaumi pie jūsu ģenerālnomnieka, tā spekulanta jokiem.

—  Es gribētu, lai jūs še paliktu un tad ar mani vakarā nāktu uz klubu.

—   Uz kuru klubu?

—   Uz sociālo klubu — es citu nepazīstu.

—   Ja es iešu līdzi, kur jūs mani gribat vest, vai tad jūs arī nāksit līdzi tur, kur es jūs vedīšu?

—   Ar prieku.

—   Labi, tad es palikšu.

Dantons un Marats iegāja salonā, kur Grimo de la Renjērs ar dzīvu piekrišanu turpināja savus gastronomiskos priekšnesumus.

3. nodala

Nēģeru verdzības elle

Stundu pēc šīs abu jauno draugu sarunas Dāvids devās mājās un Kamills Demulēns pie jaunās Lusilas Diplesī. Viņš mīlēja Lusilu un tika no tās mīlēts. Divus gadus vēlāk viņš to apprecēja. Talmā un Šenjē aizgāja uz Franču komēdiju; Grimo de la Renjers veica savu gremošanas procesu kā parasts — operā; Giljotēnam bija sarkšanās ar saviem vēlētājiem, bet Dantons un Marats patlaban nāca pa Onorē ielu uz Palērojālu.