Dantons, neraugoties uz pavadoņa nevēlēšanos, uz brīdi apstājās divkāršās galerijas ārmalā. Meitas ar vīna un smiņķa sārtotiem vaigiem, rotām un spalvām izgreznojušās, līdz pat jostas vietai dekoltējušas un līdz ceļiem svārkus uzspraudušas, sauca klāt garāmgājējus ar visnetiklākajiem žestiem; kas viņas nevēroja, tos apbēra ar zobgalībām un izsmieklu; dažas, kā labas draudzenes, pastaigājās zem rokas, un satiekoties ar citām, laida vaļā kādu neķītru piezīmi vai bezkaunību, kas nepieradušam klausītājam sadzina vaigos asinis. Neparasti bija netīrie vārdi no tik daiļu būtņu mutes, kuru izturēšanās un izskats atšķīrās no tā laika augstākās sabiedrības dāmām tikai ar to, ka viņas valkāja neīstas rotas.
Dantons stāvēja un raudzījās. Šo vīru ar dzelzs ķermeni netavairāmi kairināja izprieca vai metāls, kas palīdz pie izpriecas tikt. Ar tādu pat apbrīnu viņš varēja nostāties pie naudas mijēja durvīm un lūkoties zelta gabalos un stieņos, kā noraudzīties Palērojāla ielas meitās.
Marats vilka viņu sev līdzi, un tas gāja, protams, vēlreiz paskatīdamies uz skuķēm.
Bet tiklīdz abi draugu bija uzkāpuši akmens galerijā, pēkšņi viņu domas novirzījās uz kaut ko citu: fiziskiem kārdinājumiem sekoja morālie. Tolaik dienas kārtībā bija erotiskas grāmatas; vīri, kurus varēja pazīt no viņu mēteļiem — jo tie pat augusta vidū valkāja mēteļus — piedāvāja šīs grāmatas garāmgājējiem. Drīz viens, drīz otrs paraustīja Dantonu vai Maratu pie svārkiem: