— Vai jūs varbūt nevēlaties grāfa Mirabo grāmatu „Brālis palaidnis, kādam tam jābūt?" Ļoti jauks romāns!.. Vai varbūt „FeIicija jeb mani jaunības stiķi" no Nersiata ar kapara griezumiem?.. Varbūt varu piedāvāt „Tēvoci Matjē" no abata Delorēna?

Tas tolaik saucās pārdot grāmatas „zem mēteļa".

Lai tiktu vaļā no šiem pavedējiem, pret kuriem Dantonam nebija tāds riebums kā Marafam, stingri nopietnam Žana Žaka Ruso piekritējam, abi steidzās uz dārzu un nonāca uz slīpā ccļa, kas ved lejā uz cirku; tur varēja ļauties mierīgi bīdīties uz priekšu, un kam bija karte kabatā, to neviens nekavēja tiki iekšā pie izredzētajiem.

Dantonam bija divas kartes. Abi draugi, komisāru laipni sveicināti, iegāja zālē. Te bija žilbinošs mirdzums un greznība.

Aptuveni divi tūkstoši sveču apgaismoja aristokrātisko sabiedrību.

Apvienotie Francijas un Amerikas karogi karājās pār lielu piemiņas plāksni, uz kuras bija atzīmētas kopējo armiju uzvaras. Zāles dibenā skatienu saistīja trīs krūšutēli.

Pa labi un kreisi stāvēja Lafajeta un Franklina tēli, vidū — Vašingtona.

Teodors Lamets vecākais bija priekšsēdētājs. Laklo — sekretārs. Tribīnes un galerijas pilnas dāmu, kuras tāpat jūsmoja par Amerikas neatkarību.