Starp tām bija arī Šanlī kundze, marķīze Villeta, Terēze Kabarī, vēlākā madame Talljēna, tolaik vēl marķīze Fontnū, sieviete, kas allaž skaista, bet šodien izskatījās vēl daiļāka. Seja aizsegta ar smalku melnu šķidrautu, aiz kura viņas ugunīgās spāņu acis mirdzēja kā zvaigznes naktī.

Marķīze Bearnē, Zozefina Tašē de la Pažrī, daiļā kreoliete, kuras seja bija kā apskaidrota no tā laika, kad Lenormāna jaunkundze, pareģe no Sanžermēna priekšpilsētas, tai bija pareģojusi, ka kādudien viņa kļūs par Francijas karalieni.

Slavenā Plimpija de Gūža, rakstniece ar divsimttūkstoš livru renti, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un tomēr diktēja saviem sekretāriem romānus un lugas.

Starp šīm valdzinošajām sievietēm no vienas pie otras lidoja dienas varonis marķīzs de Lafajets.

Viņš bija skaists, elegants, gadus trīsdesmit vecs vīrs. Gadus piecpadsmit atpakaļ apprecējis Ajēnas hercoga meitu, ticis pie neizmērojāmām bagā­tībām, viņš brīvības jūsmās, kas tad gāja pa pasauli, slepus sarīkoja divus kuģus, sakrāva tajos ieročus un munīciju un brauca uz Bostonu, tāpat kā piec- padsmitgadus vēlāk Bairons uz Mezolongionu. Bet, būdams laimīgāks par slaveno dzejnieku, viņš tiešām piedzīvoja tās tautas atbrīvošanu, kurai steidzās palīgā, un ja Vašingtons varēja pieņemt goda pilno nosaukumu — Amerikas brīvības tēvs, tad viņš nevarēja liegt, ka Lafajets bija tās kūms.