Tāpēc arī ļaužu bars, kas 24.augustā ielenca avīžu rakstītāju Metru, bija daudz lielāks nekā agrākos laikos.

Jau labu laiku bija jūtams, ka valdības aparāts ir pārāk sastrēdzināts un drīz var sabrukt.

Lomenija de Brienna kabinets, kas patlaban vadīja valsts stūri, bija neiedomājami populārs.

Vai nu šodien Metram patiesi nebija nekādu jaunu ziņu, vai viņam tās bija un viņš negribēja tikai stāstīt, bet tagad iznāca tā, ka nevis Metrs runāja uz pūli, bet pūlis mācās virsū Metram.

—   Jaunumus, Metra kungs, jaunumus! — no visām pusēm skanēja balsis.

—    Jaunumus, pilsoņi? — pūļa vidū atskanēja ķērcoša balss. — Jaunumus jūs gribat dzirdēt? Labi, es jums kaut ko pastāstīšu!

Šai balsij bija tik īpatnēja skaņa, tik savāds tonis, ka ikviens pagriezās, lai redzētu runātāju.

Tas bija aptuveni četrdesmit sešus gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš vīrs. Līkās kājas bija apautas pelēkās, zili strīpotās zeķēs. Kājās — ar aukliņām sasietas cauras kurpes. Galvā zema platmale ar uzliektu malu. Mugurā veca, nodilusi, kastaņbrūna fraka, ar cauriem elkoņiem un vaļējām krūtīm, vaļējs krekls bez kaklsailes.

Kalsnā, kaulainā, platā un ap muti mazliet šķībā seja bija plankumaina kā leoparda āda, kāda mēdz būt žultainiem ļaudīm. Uz āru izspiedušās bezkaunīgi izaicinošās acis pastāvīgi zibsnīja kā naktsputnam, kas pēkšņi saules apžilbināts. Plato muti rotāja nicinošs vaibsts.