Šī galva ar gludajiem, garajiem, uz pakauša ādas saitē sasietajiem matiem, kuros tās īpašnieks bieži iebrauca ar saviem netīrajiem pirkstiem, atgādināja uz vulkāna uzliktu masku. Seja liecināja par stūrgalvību, niknumu un spēku.

Labāko aprindu ļaudīm, kas arī bija pūlī, šī seja iedvesa baigu sajūtu, un viņi dotos projām, ja tos neatturētu ziņkāre dzirdēt kaut ko jaunu.

Visi gaidīja, bet neviens neuzdrošinājās jautāt.

—   Jūs gribat jaunumus? — savādais vīrs atkārtoja. — Nu, tad te jums būs viens un vēl pie tam tīri silts: Lomenija kungs ir pārdevis savu demisiju.

—   Pārdevis? — kādas piecas sešas balsis iesaucās reizē.

—    Jā gan, jo viņam samaksāja, un pie tam vēl diezgan dārgi! Bet tā jau klājās mūsu mīļājā Francijā: vispirms samaksā ministriem, lai tie uzsāk savu amatu, tad maksā, lai tie paliek, un tad atkal samaksā, lai viņi atkāpjas. Un kas samaksā? Karalis? Bet kas maksā karalim? Jūs, es, mēs!.. Tātad Lomenijs de Brienns iztaisījis labu veikalu sev un savai ģimenei. Viņš kļūs kardināls un tad ar savu sarkano cepurīti baudīs tās pašas patiesības kā viņa priekšgājējs Dibuā… Viņa brāļadēlam gan vēl nav likumīgais vecums, lai tiktu par koadjutoru, bet nekas! Tāpēc viņš tiks par Sensas bīskapa koadjutoru… Viņa brāļameita — jūs tak sapratīsit, ka arī brāļa meitas labā kaut kas jādara, ja jau par brāļadēlu gādāts — tad viņa brāļameita kļūs par galma dāmu.