Viņš pats, ministrs, veselu gadu amatā, iekrājis mazu kapitālu, kas tam kopā ar baznīcas beneficiju vēl ik gadus ienesīs aptuveni piecus līdz sešus simtus tūkstošu livru rentes. Bez tam viņa brālis taču paliek kara ministrs un tiek iecelts par karaļa nama ordeņa kavalieri un Provansas gubernatoru… Tā, lūk, man bija taisnība, kad teicu, ka savu atkāpšanos viņš ir pārdevis.

—   Un no kā jūs ieguvāt visus šos sīkumus? — jautāja Metrs, aizmirsis, ka viņš arvien bijis tas, kas atbild, un ne tas, kas jautā.

—    No kā es tos ieguvu?.. Ak, Dievs, no galma!.. Es taču esmu no turienes.

Savādais vīrs sabāza rokas bikšu kabatās, izplēta savas līkās kājas, sāka lēni šūpoties jostas vietā un nolieca galvu pret kreiso plecu, tā pieņemdams izaicinošu pozu.

—   Vai jūs esat pie galma? — vairākas balsis murmināja.

—   Par to jūs brīnāties? — svešais iesaucās. — Vai tad morāliskā pasaule nav tieši pretēja fiziskajai? Vai parasti spēks nebalstās uz vājību, zināšana uz muļķību? Vai Bomaršē nebija pie princesem? Mablijs pie kardināla

Tansēna? Sanfors pie prinča Kondē? Tuljē pie monsinjora? Laklo, Šanlī kundze un Briso pie Orleānas hercoga? Tātad, ko tur vēl brīnīties, ka arī es esmu pie viena no šiem lielajiem kungiem, kaut gan es domāju, ka esmu vairāk kā visi nupat minētie.