—   Tātad ministrs ir noteikti atteicies?

—   Oficiāli, es jums saku.

—   Un kas nāks viņa vietā? — vairākas balsis jautāja.

—   Kas?.. „Ženēvietis", kā saka karalis, ,.šarlatāns", kā saka karaliene, „baņķiers", kā saka prinči un „tautas tēvs", kā saka tauta, šī nabaga tauta, kas katru sauc par savu tēvu, tāpēc ka tai nav neviena tēva.

Ap runātāja lūpām plaiksnījās nepatīkams smaids.

—   Tātad jūs neesat Neķēra kunga pusē? — kāda balss jautāja.

—   Es? Kas to saka? Tieši otrādi!.. Tieši tādi vīri kā Nekērs ir vajadzīgi Francijai! Par to viņu arī lieliski suminās. Vai visur nav redzama viņa bilde, uz ielu stūriem, uz jūsu tabakas dozēm, uz jūsu svārku pogām? Vai neradās jautājums nosaukt kādu ielu viņa vārdā? Vai viņam par godu nav kaldinātas divpadsmit medaļas?.. Vai es nessmu par Neķēru? Es domāju gan! Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo parlaments! Lai dzīvo Nekērs!

—   Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā? — no pūļa kāda balss sauca tik draudīgi, ka visu acis pagriezās pret runātāju.

Pilnīgi pretējs pirmajam runātājam bija otrs, kas likās gribēja kļūt par viņa pretinieku vai uzticāmāko draugu. Tas bija ģērbies ar izmeklētu eleganci. Viņa baltā veļa tūlīt krita acīs. Viņš bija milzu auguma — piecas pēdas astoņas collas garš, un pie tam ar ļoti samērīgu stāvu.