Viņa būtne izdvesa spēku, — tikai seja bija vienās baku rētās. Deguns plakans, acis tik tikko redzamas, mute nesamērīgi liela. Kad šī mute smaidīja, tad bija redzamas divas rindas baltu zobu — kā no ziloņkaula. Gaļīgās lūpas, ja tās bija slēgtas, pauda drosmi un miesaskārību. Visa galva likās kā radītāja rokas pārtraukts pārejas veidojums no lauvas un cilvēka, enerģisks, bet drausmīgs radījums. Viņš bija brīnišķīgs dzīvības, miesas, kaulu, jūteklības un mežonīgas sajūsmas sajaukums.

Abus vīrus šķīra kādi septiņi astoņi cilvēki, bet tie tūlīt pavirzījās sāņus, it kā baidīdamies ciest sadursmē. Tagad abi pretinieki stāvēja viens pret otru, lielais ar sagrumbotu pieri noraudzījās mazajā, tas atkal smaidīdams uzlūkoja milzi.

Nu pūlis Metru vairs neievēroja: tā uzmanība pievērsās abiem nepazīs­tamajiem.

Vispārējā uzmanīgā klusumā milzis atkārtoja jautājumu:

—           Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā?

—   Jā, es to apgalvoju.

—   Un priecājieties par šo maiņu?

—   Es domāju gan!

—           Mazāk gan tāpēc, ka viens paceļas, bet ka viņš otru iznīcina un ka zināmos laikos arī iznīcināt nozīmē radīt?

—   Brīnišķīgi, ka jūs mani saprotat, pilsoni!

—   Tātad jūs esat tautas draugs?