O'Braiens apsvēra šo priekšlikumu un piekrītoši pamāja ar galvu. Sprogainais Džims pateicīgi uzmeta mirkli Leklēram un no jauna pielēja glāzes.
— Pagaidiet! — nomurmināja Cārlijs Mukluks, kam mēle sāka galīgi mežģīties. — Kā tavs garīgais tēvs … es… kā tavs brālis… ak tu, velns! — Viņš apklusa, lai saņemtos un sāktu no gala. — Kā tavs draugs … tavs kompanjons es teiktu, es drīzāk dotu padomu, es atļautos piezīmēt… es gribu piezīmēt, ka tur var būt vairāk strausu… Ak tu, velns! — Viņš iztukšoja vēl vienu glāzi un turpināja, rūpīgāk izmeklēdamies vārdus: — Es gribu teikt, ka … Ko tad es īsti gribu teikt? — Viņš vairākas reizes iesita sev pa pakausi, lai izpurinātu no turienes domu. — Rokā ir! — viņš iegavilējās. — Bet ja nu tai caurumā ir vairāk par desmittūkstoš dolāriem?
O'Braiens, kas acīmredzot jau bija gatavs noslēgt darījumu, mainīja kursu.
— Pareizi! — viņš iesaucās. — Lieliska ideja! Man pašam tas nav iešāvies prātā. — Viņš sirsnīgi satvēra Cārlija Mukluka roku. — Labais draugs! Labais biedri! — Viņš kareivīgi pagriezās pret Sprogaino Džimu. — Varbūt tajā caurumā ir simttūkstoš dolāru. Tu tak negribēsi aplaupīt savu vecu draugu, ko, Džim? Skaidrs, ka negribēsi. Es tevi pazīstu … labāk nekā tu pats sevi, labāk nekā tu pats sevi. Ierausim vēl vienu! Mēs visi esam labi draugi, es saku, mēs visi.
Tā tas turpinājās, viskijs gāja mazumā, bet Sprogainā Džima cerības te pieauga, te izgaisa.