Leklērs atkal centās iegalvot, ka nepieciešams tūlīt noslēgt darījumu, un gandrīz jau būtu pielauzis uz pārdošanu ne visai noskaņoto O'Braienu, ja nebūtu atdūries pret vēl spožākajiem Cārlija Mukluka argumentiem. Pēc tam Cārlijs Mukluks pārliecinoši iestājās par pārdošanu, bet Persijs Leklērs ietiepīgi vilka uz otru pusi. Pēc kāda laika O'Braiens pats uzstāja, ka zemes gabals ir jāpārdod, turpretī abi draugi ar asarām un lāstiem centās viņu atrunāt. Jo vairāk viskija viņi salēja savās rīklēs, jo nevaldāmāka kļuva viņu fantāzija. Katram skaidram «par» vai «pret» viņi atrada neskaitāmus, piedzērušo iebildumus, un viņiem izdevās pārliecināt citam citu tik viegli, ka viņi nepārtraukti mainīja savu nostāju.
Pienāca brīdis, kad tiklab Cārlijs Mukluks, kā Leklērs pieprasīja, lai O'Braiens pārdod zemes gabalu, un kā jokojot iznīcināja visus sava drauga iebildumus, līdzko viņš tos izteica. O'Braienu pārņēma izmisums. Viņš bija izsmēlis savu argumentu krājumu un sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš lūdzoši skatījās uz draugiem, kuri viņu bija pametuši. Viņš zem galda iespēra Cārlijam Muklukam pa kāju, bet šis nodevējs tūlīt izvirzīja vēl vienu — visprātīgāko argumentu par labu pārdošanai. Sprogainais Džims atnesa spalvaskātu, tinti un papīru un uzrakstīja pirkšanas aktu. O'Braiens sēdēja ar spalvaskātu rokā.