Kompanjoni prasījās uzcienājami, bet Sprogainais Džims, ātri aplēsis zemes gabala vērtību un atcerējies, ka no pēdējās pannas viņš izskaloja septiņus dolārus, nosprieda, ka ir vērts lieku reizi izmaksāt viskiju pat tad, kad blakusistabā ņem dolāru par porciju.
— Es negribu to apspriest, — O'Braiens žagodamies klāstīja saviem draugiem lietas būtību. — Kas? Es? Lai es pārdotu par desmittūkstoš dolāriem?! Nekā nebija! Es pats rakšu zeltu, bet pēc tam braukšu uz to paradīzes ^emi, uz Dienvidkaliforniju … Tā ir vieta, kur es gribu pavadīt atlikušās mūža dienas… un tad es sākšu, kā jau teicu, tad es sākšu … Bet ko es teicu, ko es sākšu?
— Iekārtosi strausu fermu, — minēja Cārlijs Mukluks.
— Pareizi, to es gribu darīt. — O'Braiens pēkšņi atskurba un godbijīgās izbailēs paskatījās uz Cārliju Muk- luku. — Kā tu to zini? Es nekad par to neesmu runājis. Es tikai domāju pastāstīt. Tu proti nolasīt domas, Cārlij. Iemetīsim vēl!
Sprogainais Džims pielēja glāzes un apmierināts varēja noskatīties, kā rīkles pazūd viskijs par četriem dolāriem, turklāt par vienu dolāru viņš bija nosodījis pats sevi — O'Braiens uzstāja, ka viņam jādzer līdz ar viesiem.
— Labāk ņem naudu tagad, — ieteica Leklērs. — Tev būs vajadzīgi divi gadi, lai iztukšotu to caurumu, bet pa to laiku tu varēsi perēt mazos strausēnus un raut laukā spalvas lielajiem.