—   Ielej vēl vienu, — viņš palūdza. — Vēl vienu, iekams es parakstu un atsakos no simttūkstoš dolāriem.

Sprogainais Džims spārnots pielēja glāzes. O'Braiens izdzēra savu porciju un pievirzījās tuvāk, lai ar drebu- līgu roku parakstītu papīru. Paguvis tikai uzmest traipu, viņš piepeši uztrūkās kājās, it kā viņu būtu pasviedusi gaisā kāda apziņā uzplaiksnījusi doma. O'Braiens stā­vēja, zvārodamies uz priekšu un atpakaļ, un viņa mulsa­jās acīs atspoguļojās galvā notiekošais domāšanas pro­cess. Beidzot viņš nonāca pie secinājuma. Viņa seju ap­staroja labvēlība. Viņš pagriezās pret faraona īpašnieku, saņēma viņu aiz rokas un svinīgi teica:

— Džini, tu esi mans draugs. Te mana roka. Paspied to! Vecais, es to nedarīšu. Es nepārdošu. Es nevaru ap­laupīt draugu. Neviens draņķis neteiks, ka Markuss O'Braiens aplaupījis draugu, kad tas bijis pilnā. Tu esi pilnā, Džim, un es negribu tevi aplaupīt. Nupat es iedo­mājos … agrāk tas man neienāca prātā … Nezinu, kas ar mani notiek, bet agrāk tas man neienāca prātā. Iedo­mājies, tikai iedomājies, Džim, draudziņ, ja nu visā taja sasodītajā zemes pleķi nav desmit tūkstošu! Tu būsi iz­putināts. Nē, ser, es to nedarīšu. Markuss O'Braiens iz­spiež naudu no zemes, nevis no saviem draugiem.

Tādas cēlsirdības saviļņoti, Persijs Leklērs un Cārlijs Mukluks apslāpēja visus faraona īpašnieka iebildumus ar aplausiem.