Viņi katrs - no savas puses uzkrita virsū O'Braienam, mīlīgi apkampdami viņa kaklu, gribēdami pateikt tik daudz, ka nesadzirdēja Sprogainā Džima iero­sinājumu papildināt dokumentu ar ierunu, ka gadījumā, ja zemes gabalā būs mazāk par desmit tūkstošiem, viņš saņems starpību starp ienākumiem un pārdošanas cenu. Jo vairāk viņi runāja, jo sentimentālāks un cēlāks kļuva strīds. Jebkuri savtīgi apsvērumi tika atbīdīti sāņus. Ta­gad viņi veidoja filantropu trio, kas centās pasargāt Spro­gaino Džimu no viņa paša un viņa filantropijas. Viņi neatlaidīgi apgalvoja, ka viņš ir filantrops. Viņi atteicās pat uz brīdi pieņemt, ka pasaulē var atrast kaut vienu nekrietnu domu. Viņi kāpa, līda un rāpās ētikas augstu­mos vai arī grima sentimentālisma metafiziskajā jūrā.

Sprogainais Džims svīda, skaitās un lēja viskiju. Viņu apbēra ar pierādījumiem, no kuriem nevienam nebija nekā kopīga ar viņa iekāroto bagāto zemes gabalu. Jo vairāk viņi runāja, jo tālāk no tā aizgāja, un divos naktī Spro­gainais Džims atzina sevi par uzvarētu. Citu pēc cita viņš pavadīja savus slābanos viesus cauri virtuvei un iz­grūda ārā. Pēdējais parādījās O'Braiens, un visi trīs, saķērušies, lai nenokristu, svarīgiem soļiem iznāca uz lieveņa.

—  Tev ir galva uz pleciem, Džim, — teica O'Braiens.

—  Man, jāsaka, patīk tavs stils … smalks un cēls, tava devīgā viesmīl… viesmīl… viesmīlība. Tas tev dara godu. Tavā raksturā nav ne miņas no zemiskuma un mantrausības. Es jau sacīju …