Bet tieši šajā mirklī faraona īpašnieks aizcirta durvis. Stāvēdami uz lieveņa, visi trīs iesmējās. Viņi smējās ilgi. Tad Cārlijs Mukluks turēja runu:
— Jocīgi… pamatīgi izsmējāmies … bet neba to es gribēju teikt. Es gribu teikt… ko tad īsti? A, rokā ir! Jocīgi, kā domas slīd prom. Doma bēg… doma bēg, un tai ir jādzenas pakaļ … tas ir grūti. Vai tu esi kādreiz medījis trušus, mans draugs Persij? Man bija suns… lielisks trušu suns. Kā viņu sauca? Vairs neatceros vārdu… vārdi man nekad nav turējušies prātā… Aizmirsu vārdu … aizbēga vārds … Vārds aizbēga, un tam ir jādzenas pakaļ… nē, domai… Aizbēga doma, bet es to dabūju rokā .Es gribēju teikt, ka … Ak tu, velns!
Pēc tam ilgu laiku valdīja klusums. O'Braiens izslīdēja no draugu skavām, apsēdās uz lieveņa un turpat arī mierīgi aizmiga. Cārlijs Mukluks dzinās pakaļ bēgošajai domai pa visiem aizmigloto smadzeņu kaktiem un rievām. Leklērs kā apburts gaidīja, kad viņš atkal sāks runāt. Pēkšņi draugs iegrūda viņam mugurā dunku.
— Rokā ir! — Cārlijs Mukluks spalgā balsī ieaurojās. No negaidītā grūdiena,dabūtais trieciens pārtrauca Lek-
lera domāšanas" procesu.
— Cik daudz no pannas? — viņš noprasīja.
— Liec mierā pannu! — pikti atrūca Cārlijs Mukluks.
— Domu … es noķēru to … noķēru blēdi… panācu. Leklēra seja pauda sajūsmu un apbrīnu, un viņš atkal