skatījās otram mutē.
— Ak tu, velns! — nolamājās Cārlijs Mukluks.
Sajā mirklī atvērās virtuves durvis un Sprogainais Džims uzkliedza:
— Vācieties mājās!
— Jocīgi, — teica Cārlijs Mukluks. — Tā pati doma… akurāt tā pati, kas man. Ejam mājās!
Viņi katrs no savas puses satvēra O'Braienu un devās prom. Cārlijs Mukluks skaļi metās vajāt jaunu domu.
Leklērs jūsmīgi vēroja pakaļdzīšanos. Vienīgi O'Braienam bija viss vienalga. Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nezināja. Viņš bija tikai streipuļojošs automāts, ko mīļi un saudzīgi balstīja viņa kompanjoni.
Viņi gāja pa taciņu gar Jukonu. Uz mājām pa šo ceļu nevarēja aiziet, bet doma laikam bija aizbēgusi pa šo ceļu. Cārlijs Mukluks irgājās par domu, taču nevarēja to noķert, lai pamācītu Leklēru. Viņi nonāca līdz tai vietai, kur stāvēja Siskjū Pērlija laiva. Virve, ar ko tā bija piesieta, stiepās pāri taciņai uz priedes celmu. Viņi paklupa uz virves un novēlās zemē. O'Braiens bija pašā apakšā. Viņa smadzenes apgaismoja vārs apziņas uzliesmojums. Viņš sajuta uz sevis ķermeņu smagumu un kādu brīdi kā traks vicināja dūres, lai izlauztos no šā mur- skuļa. Tad viņš atkal aizmiga. Bija dzirdama paklusa krākšana, un Cārlijs Mukluks iespurcās.