— Jauna doma, — viņš ierosināja, — pirmšķirīga jauna doma. Nupat kā noķēru to… galīgi bez kādām pūlēm. Nāca man taisni virsū, un es tai papaijāju galviņu. Tagad tā ir mana. O'Braiens ir pilnā … piedzēries kā lops. Kauns … kauns un negods . .. Viņu vajag pārmācīt. Re, kur Pērlija laiva. Ieliksim O'Braienu Pērlija laivā! Atraisīsim to … lai peld lejup pa Jukonu! O'Braiens pamodīsies no rīta. Straume ir-pārāk stipra… ar airiem straumi neuzveikt… vajadzēs čāpāt atpakaļ kājām. Pārnāks dusmīgs pēc nelabā. Mūs abus uzskatīs par goda vīriem. Tā viņam būs mācība, tā būs mācība.
Siskjū Pērlija laivā nebija nekā cita kā vienīgi airu pāris. Tā berzējas ar bortu gar krastu līdzās O'Braienam. Draugi ievēla viņu laivā. Cārlijs Mukluks atraisīja virvi, un Leklērs iestūma laivu straumē. Pēc tam viņi nostrādājušies un piekusuši turpat krastā apgūlās un aizmiga.
Otrā rītā viss ciemats zināja, kāds joks izspēlēts ar O'Braienu. Tika slēgtas lielas derības, kas būs ar abiem grēkāžiem, kad pārradīsies O'Braiens. Pēcpusdienā tika izlikts novērošanas postenis, lai aizlaikus uzzinātu, kad viņš parādīsies. Visi gribēja redzēt O'Braienu pārnākam. Taču viņa kā nebija, tā nebija, kaut gan ļaudis gaidīdami nosēdēja līdz pusnaktij. Viņš neatgriezās arī nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā. Sarkanā Govs vairs ne- nekad neredzēja Markusu O'Braienu, un, lai gan radās daudzi minējumi, viņa pazušanas noslēpuma atslēga nekad netika atrasta.