Markuss O'Braiens vienīgais zināja noslēpumu, bet viņš neatgriezās, lai to atklātu. Atmoda nākamajā rītā viņam bija īstas mocības. Kuņģi bija apdzeldējis pārmērīgais izdzertā viskija daudzums, iekšā viss bija sažuvis un dega kā ugunī. Galva plīsa pušu, bet ļaunākais bija tas, ka sāpēja seja. Sešas stundas moskītu miljoni bija ēduši viņu, un no nepateicīgo kukaiņu indes viņa seja bija šausmīgi piepampusi. Tikai ar neticamu gribasspēka piepūli viņam izdevās pavērt šauras spraudziņas, lai parau- dzitos uz pasauli. Viņš nejauši pakustināja rokas un juta, ka tās sāp. O'Braiens pašķielēja uz rokām un nepazina tās, tik ļoti tās bija samilzušas no moskītu dzēlieniem. Viņš bija zaudējis sevi vai, pareizāk sakot, savu izskatu. Viņš neatrada sevī nekā pazīstama, nekā tāda, kas ar asociācijām palīdzētu viņam atkal apzināties savu eksistenci. Viņš bija pilnīgi atšķirts no pagātnes, jo nekas viņam neatgādināja šo pagātni. Turklāt viņš jutās tik slims un nožēlojams, ka viņam nepietika ne spēka, ne vēlēšanās skaidrot, kas viņš tāds bijis.
Tā turpinājās tik ilgi, kamēr viņš pamanīja savu līko mazo pirkstiņu, — tāds tas bija kļuvis pēc nepareizi saauguša lūzuma, un tad viņš apjauta, ka ir Markuss O'Braiens.