Tajā pašā brīdī atmiņā atausa pagātne. Zem īkšķa naga atklājis asinsizplūdumu, ko bija dabūjis pagājušajā nedēļā, viņš bija pilnīgi pārliecināts, kas viņš ir, un zināja, ka šīs svešās rokas pieder Markusam O'Braienam vai otrādi — ka Markuss O'Braiens pieder šīm rokām. Sākumā viņš iedomājās, ka ir slims, ka viņam ir drudzis. Atvērt acis bija mokoši grūti, un viņš turēja tās ciet. Garām peldošs zariņš iesita pa laivu. Viņš nodomāja, ka kāds klauvē pie būdas durvīm, un teica: «Iekšā.» Brīdi pagaidījis, viņš īgni izgrūda: «Tad palieciet turpat, kaut velns jūs rāvis.» Tomēr viņam gribējās, lai nezināmais klauvētājs ienāktu un pateiktu, ka viņš ir slims.
Kamēr O'Braiens tā gulēja, viņa smadzenēs atdzīvojās pagājušās nakts notikumi. Viņš iedomājās, ka nepavisam nav slims, ka ir tikai piedzēries un ka laiks celties augšā un iet uz darbu. Darbs bija saistīts ar priekšstatu par šurfu, un viņš atcerējās, ka bija atteicies pārdot savu zemes gabalu par desmittūkstoš dolāriem. Viņš spēji pietrūkās sēdus un ar mokām pavēra acis. Viņš ieraudzīja sevi laivā brūnās, uzmilzušās Jukonas vidū. Ar skuju kokiem apaugušie krasti un salas nebija pazīstami. Kādu laiku viņš sēdēja kā apmāts. Viņš neko nespēja saprast. Viņš atcerējās pagājušās nakts orģiju, taču starp to un pašreizējo stāvokli nebija nekāda sakara.